World Happiness Report atskaitē, kuru sastāda profesionāli ekonomisti, ir rakstīts, ka pēc 2015. gadā veiktajiem pētījumiem, vislaimīgākie cilvēki dzīvo Šveicē, Islandē, Dānijā un Norvēģijā. Un tikai viena no šīm valstīm ir Eiropas Savienības locekle. Varbūt Skandināvijas valstīm ir zināms kāds noslēpums, kurš nav zināms pārējai pasaulei un pateicoties kuram, viņiem ir dota šī laimes sajūta?

Jeffrey Sachs no Kolumbijas universitātes, Richard Layard no Londonas ekonomikas skolas un John Helliwell no Kolumbijas universitātes, strādā pie šo atskaišu sastādīšanas jau kopš 2012. gada. Sava darba jēgu viņu redz tajā, lai atgādinātu citām pasaules valstīm, ka valsts veiksmes līmenis nav atkarīgs tikai no ekonomiskās izaugsmes tempiem vai arī kādiem citiem, tamlīdzīgiem rādītājiem. Mēs piekrītam, ka augsti attīstītās valstīs laimes līmenis ir daudz augstāks, tāpēc, ka tajās dzīvo daudz vairāk bagātu un veselu cilvēku. Bet tie ne tuvu, nav vienīgie labklājības rādītāji. Tieši to, atskaišu sastādītāji cenšas noskaidrot dažādās aptaujās: viņi lūdz, dažādu valstu iedzīvotājus, novērtēt viņu dzīves dažādus aspektus.

Zinātnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka ir seši mainīgie faktori, kuri iespaido laimes līmeni: iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, valsts sociālais darbinieku atbalsts, dzīves ilgums, brīvas izvēles tiesības, pilsoņu atsaucība un korupcijas rādītājs. Šajā situācijā, pilsoņu sociālais atbalsts un atsaucība (vai savstarpēja palīdzība) ir neatkarīgas no ekonomiskās attīstības un politiskās sistēmas valstī. Tas izskaidro to, kāpēc nosacīti nabadzīgu valstu, ar slikti attīstītu demokrātiju, iedzīvotāji var būt daudz laimīgāki par tiem iedzīvotājiem, kuru dzīvo demokrātiski attīstītās rietumu valstīs. Piemēram, statistika liecina, ka meksikāņi ir laimīgāki par amerikāņiem, brazīlieši ir daudz laimīgāki par bagātās un brīvās Luksemburgas iedzīvotājiem, bet venecuēliešus, dzīve apmierina vairāk nekā Singapūras iedzīvotājus.

Pjedestāla virsotnē, nonāk tās valstis, kurās dzīvo bagāti, veseli un brīvi cilvēki, kuri palīdz viens otram grūtā brīdī. Atliek tikai pieņemt to faktu, ka Islande, Dānija, Norvēģija, Zviedrija un Šveice ir iekļuvušas vislaimīgāko valstu desmitniekā pateicoties “Jante likumam” (Law of Jante, tie ir noteikumi, kurus noformulēja rakstnieks Aksels Sandemuse un kuri neatzīst tiesības uz individuālismu). Skandināvi var pajokot par šiem noteikumiem, tāpēc, ka tie individuālismu uzskata par noziegumu, bet “Jantes likums” tiek tiešām palīdz veidot saliedētu un draudzīgu sabiedrību. Tieši ar šī likuma palīdzību, autori skaidro, neparasto Islandes noturību pret ekonomisko sabrukumu un ļauj tai ierindoties, otrajā, godpilnajā vietā reitingā par vislaimīgākajām valstīm. Islandē dzīvo rekordliels cilvēku skaits, uz kuriem var paļauties grūtā brīdī.

Zinātnieku atskaitē ir sadaļa, kurā tiek pasvītrots tas, cik ļoti svarīgi ir savstarpējās izpalīdzēšanas principi, savstarpējās attiecības un kopīga sadarbība (šajā gadījumā tiek domāts par kopējo piedalīšanos sabiedrībai nozīmīgos pasākumos) laimīgas sabiedrības veidošanā. Cilvēki ir daudz laimīgāki, kad jūt savu nozīmīgumu un aicinājumu sociālajā vidē, iespējams caur grupām, pie kurām viņi pieder. Skandināvijā, augstā līmenī, atrodas abi šie rādītāji.

Vislaimīgākās valstis ir tās, kurās cilvēki sevi uzskata par svarīgu posmu savas valsts dzīvē. To var attiecināt uz Šveici, jo šajā valstī pilsoņi ņem aktīvu dalību valsts dzīvē, demokrātija palīdz izveidot sabiedrībā abpusēju uzticēšanos, kura ir ļoti svarīgs, sociālā kapitāla, komponents. Cilvēki, lielā mērā ir gatavi maksāt nodokļus, viņiem ir mazāka nosliece uz korupciju, viņiem ir plašas sociālās aizsargātības sistēmas.

Viens no secinājumiem, kuru ir izdarījuši pētnieki – pasaules valstīm vajag vairāk rūpēties par savas personīgās sociālās sistēmas izveidošanu, bet nevis censties izmantot svešus noteikumus, kuri veiksmīgi kaut kur jau darbojas.