Mazs pētījums un neliela salīdzināšana

Daudzas, bagātās Eiropas Savienības valstis izsaka neapmierinātību, ar imigrācijas politiku. Tās uzskata, ka ir jāpārtrauc barot nabadzīgo valstu kaimiņus, ka nevajag tos ielaist valstī un pieņemt darbā. Nav izslēgts, ka kādreiz šis jautājums tiks pacelts un risināts vēl daudz nopietnākā līmenī, nekā tas notiek šobrīd. Tātad, var pienākt tādi laiki, ka katram valsts iedzīvotājam, būs jāpaliek dzīvot un strādāt savā valstī. Mēs nolēmām salīdzināt, kāds dzīves līmenis ir dažādās Eiropas valstīs, kurās valstīs ir dzīvot labāk un kurās, ne visai labi.

Netici savām acīm

Tūristi, kuri ceļo pa Eiropu zina. Ka dzīves līmenis, ceļu kvalitāte un cenas veikalos, katrā valstī ir atšķirīgas, pareizi jāsaka – būtiski atšķirīgas. Piemēram, autobānis, salīdzinoši nabadzīgajā Ungārijā kvalitātes ziņā ir daudz labāks, nekā daudz bagātākajā Austrijā. Kur varētu slēpties iemesla? Ungārija, salīdzinoši nesen pievienojās Eiropas Savienībai, tātad, tas nozīmē, ka šis ceļš ir daudz jaunāks, nekā Austrijā.

Vēl viens salīdzinājums. Ceļš Krētā, kurš vijas caur kalniem ir vienkārši ideāls. Ja jūs braucat pa to, tad rodas jautājums, kā tik nabadzīga valsts var atļauties sev tādu celtniecību? Izrādās, ka to uzbūvēja faktiski uzreiz pēc valsts iestāšanās NATO, lai varētu pārvietot armiju un ne jau par Grieķijas naudu. Izrādās, ka aiz spoža papīra slēpjas ne visai labs pildījums. Tāpēc, mēs centīsimies vadīties pēc statistikas ziņām.

Galvaspilsēta – tā ir galvaspilsēta pat Eiropas Savienībā

Neskatoties uz to, ka visu Eiropas ekonomiku uz saviem pleciem velk tādas valstis kā Vācija, Lielbritānija (kura vairs to nedarīs), Francija un Itālija, dzīvot un strādāt, izskatās, ka vislabāk ir Beļģijā. Statistika liecina, ka visaugstāk apmaksātā stundas likme Eiropas Savienības valstu vidū, ir fiksēta tieši šajā valstī – 39,30 eiro stundā. Tas nevienā nerada izbrīnu, jo faktiski Brisele, ir Eiropas Savienības galvaspilsēta.

Rādītāji Beļģijā, ir gandrīz divas reizes augstāki par Eiropas Savienības vidējo darba apmaksu – 23,10 eiro stundā, kura piedevām vēl ir ļoti svārstīga un dažādos reģionos var būt ļoti atšķirīga, no 3,5 līdz 39,3 eiro stundā. Tātad, apmaksas līmenis atšķiras vairāk nekā 11 reizes!

Aiz Beļģijas, valstis, kuras maksā vislabāk ir ierindojušās tādā secībā: Zviedrija – 39,1 eiro, Dānija – 38,6 eiro, Francija – 34,2 eiro, Luksemburga – 33,7 eiro, Nīderlande – 31,1 eiro un Vācija – 30,1 eiro. Vismazāk, viena darba stunda maksā tādas valstīs kā Bulgārija – 3,5 eiro, Rumānija – 4,2 eiro, Lietuva – 5,5 eiro un Latvija – 5,9 eiro.

To, ka Beļģijā dzīvojošajiem ir labi ieņēmumi, apliecina arī naudas uzkrājumu statistika. Beļģijas iedzīvotāji ir bagātāki par citiem, Eiropas Savienības iedzīvotājiem, jo uz katru Beļģijas pavalstnieku pienākas 67 158 eiro. Tas ir Eiropas rekords. Tāds kapitāls ir daudz lielāks nekā Nīderlandes iedzīvotājiem – 61 219 eiro un Luksemburgas iedzīvotājiem – 60 366 eiro, tas manāmi apsteidz francūžus – 41 407 eiro un vāciešus – 38 702 eiro.

Bezdarbs

Bet, augsta vidējā alga valstī, vēl negarantē to, ka visiem valsts iedzīvotājiem ir augsti ieņēmumu. Pēc Eiropas komisijas ziņām, 26 miljoni Eiropas Savienības valstīs ir bezdarbnieki, bet to cilvēku skaits, kuri dzīvo aiz nabadzības robežas ir vairāk nekā 84 miljoni cilvēku. Eksperti apgalvo, ka tie ir oficiāli skaitļi, kuros sev vietu nav atraduši nelegālie migranti, kurus saskaitīt nemaz nav izdevies.

Pat oficiālā statistika bieži vien ir šokējoša, piemēram, Spānijā, katrs ceturtais valsts iedzīvotājs ir bez darba, pēdējos gados Grieķijā, darbu nav spējīgi sameklēt 27,8% iedzīvotāju. Vislielākais bezdarba līmenis ir valstīs, kurās runā vācu valodā – Austrija – 4.9% un Vācijā – 5,1%.

Eiropas Savienības valstis pēc paplašināšanās, attīstās vai grimst? Atbilde neiepriecinās, jo pēc Eiropas Savienības paplašināšanās, Eiropas vidusmēra iedzīvotāji ir kļuvuši nabadzīgāki. Pēdējie Eurostat statistikas dati liecina, ka 124,5 miljoni cilvēku jeb 24,8% Eiropas iedzīvotāju atradās uz nabadzības robežas vai sociālās atstumtības robežas. Piemēram, Latvijā nabadzībai ir pakļauti aptuveni 35% iedzīvotāju. Vēl vairāk nabadzīgu cilvēku, pēc Eiropas standartiem, dzīvo Bulgārija – 43,6%.

Neskatoties uz to, ka Eiropas komisija deklarē cīņu ar nabadzību, sociāli atstumto cilvēku skaits turpina pieaugt. Piemēram, 2008. gadā to skaits bija 116,6 miljoni cilvēku jeb 23,7%, tajā pašā laikā 2011. gadā, to jau bija 119,6 miljoni cilvēku jeb 24,3%, bet vēl vienu gadu vēlāk to skaits bija palielinājies par 0,5%.

Starp citu, daudzi uzskata, ka Eiropā labi ir būt pensionāram. Daļēji tā tas arī ir. Dažās valstīs pensija ir 70% no darba algas, bet līdz tai ir jānodzīvo. Tagad daudzas valstis ir metušās pacelt pensionēšanās vecumu, piemēram, pirms neilga laika Vācijā pensionēšanās vecumu pacēla līdz 67 gadiem, bet Lielbritānijā līdz 68 gadiem. Par pensionēšanās vecumu pacelšanu sprieda arī Itālija.

Novērtēt dzīves līmeni valstī pēc algas un pensiju līmeņa – nav korekti. Tas ir tāpēc, ka produkti kādā no valstīm var maksāt dārgāk, bet citā valstī benzīna cena var būt par 20 – 30% augstāka nekā pie kaimiņiem. Kādā no valstīm pusdienas var ieturēt par 15 eiro, bet citā valstī – par 4 eiro. Ziemeļu valstīs komunālie maksājumi būs daudz augstāki, nekā dienvidu valstīs. Tāpēc, pacentīsimies novērtēt dzīves līmeni pēc tā, cik naudas mēs relatīvi tērējam pārtikas iegādei. Liels daudzums cilvēku, visās valstīs, ēd, vairāk vai mazāk vienādus ēdienus un pērk aptuveni līdzīgus produktu komplektus.

Reitingā pirmo vietu ieņem viena no bagātākajām valstīm Luksemburga, otrajā vietā atrodas Lielbritānija un trešo vietu ieņem Šveice. Līderu skaitā ir iekļuvušas tādas Ziemeļeiropas un Centrālās Eiropas valstis kā Dānija, Norvēģija, Vācija un Austrija. Francija ieņem 17. vietu, Itālija 19. vietu. Visvairāk naudas, savas ikdienišķās maizes iegādei no visas kopējās naudas summas tērē Lietuva – 33,7% un Rumānija – 41,9%.

Raksta nobeigumā, gribam jums sniegt mazu ieskatu, ko nozīmē nabadzība Eiropas līmenī. Termins “sociālā nabadzība” tiek pielietots tiem iedzīvotājiem, kuri nevar sev atļauties vismaz četrus no zemāk minētajiem deviņiem punktiem:

• Nav spējīgi laicīgi nomaksāt īres maksu, hipotekāro kredītu vai arī komunālos maksājumus.
• Nav spējīgs mājās uzturēt nepieciešamo siltuma daudzumu.
• Nav gatavs neparedzētiem naudas izdevumiem.
• Nav spējīgs savā ēdienkartē, katru otro dienu, iekļaut gaļas produktus, zivju produktus vai citus olbaltumvielu ekvivalentus.
• Nav spējīgs pavadīt vienas nedēļas atvaļinājumu ārpus mājām.
• Nav spējīgs apmaksāt savas personīgās mašīnas izmantošanu.
• Nav spējīgs iegādāties veļas mašīnu.
• Nav spējīgs iegādāties krāsaino televizoru.
• Nav spējīgs apmaksāt telefona rēķinu, tai skaitā arī rēķinus par mobilo telefonu.

World Happiness Report atskaitē, kuru sastāda profesionāli ekonomisti, ir rakstīts, ka pēc 2015. gadā veiktajiem pētījumiem, vislaimīgākie cilvēki dzīvo Šveicē, Islandē, Dānijā un Norvēģijā. Un tikai viena no šīm valstīm ir Eiropas Savienības locekle. Varbūt Skandināvijas valstīm ir zināms kāds noslēpums, kurš nav zināms pārējai pasaulei un pateicoties kuram, viņiem ir dota šī laimes sajūta?

Jeffrey Sachs no Kolumbijas universitātes, Richard Layard no Londonas ekonomikas skolas un John Helliwell no Kolumbijas universitātes, strādā pie šo atskaišu sastādīšanas jau kopš 2012. gada. Sava darba jēgu viņu redz tajā, lai atgādinātu citām pasaules valstīm, ka valsts veiksmes līmenis nav atkarīgs tikai no ekonomiskās izaugsmes tempiem vai arī kādiem citiem, tamlīdzīgiem rādītājiem. Mēs piekrītam, ka augsti attīstītās valstīs laimes līmenis ir daudz augstāks, tāpēc, ka tajās dzīvo daudz vairāk bagātu un veselu cilvēku. Bet tie ne tuvu, nav vienīgie labklājības rādītāji. Tieši to, atskaišu sastādītāji cenšas noskaidrot dažādās aptaujās: viņi lūdz, dažādu valstu iedzīvotājus, novērtēt viņu dzīves dažādus aspektus.

Zinātnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka ir seši mainīgie faktori, kuri iespaido laimes līmeni: iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, valsts sociālais darbinieku atbalsts, dzīves ilgums, brīvas izvēles tiesības, pilsoņu atsaucība un korupcijas rādītājs. Šajā situācijā, pilsoņu sociālais atbalsts un atsaucība (vai savstarpēja palīdzība) ir neatkarīgas no ekonomiskās attīstības un politiskās sistēmas valstī. Tas izskaidro to, kāpēc nosacīti nabadzīgu valstu, ar slikti attīstītu demokrātiju, iedzīvotāji var būt daudz laimīgāki par tiem iedzīvotājiem, kuru dzīvo demokrātiski attīstītās rietumu valstīs. Piemēram, statistika liecina, ka meksikāņi ir laimīgāki par amerikāņiem, brazīlieši ir daudz laimīgāki par bagātās un brīvās Luksemburgas iedzīvotājiem, bet venecuēliešus, dzīve apmierina vairāk nekā Singapūras iedzīvotājus.

Pjedestāla virsotnē, nonāk tās valstis, kurās dzīvo bagāti, veseli un brīvi cilvēki, kuri palīdz viens otram grūtā brīdī. Atliek tikai pieņemt to faktu, ka Islande, Dānija, Norvēģija, Zviedrija un Šveice ir iekļuvušas vislaimīgāko valstu desmitniekā pateicoties “Jante likumam” (Law of Jante, tie ir noteikumi, kurus noformulēja rakstnieks Aksels Sandemuse un kuri neatzīst tiesības uz individuālismu). Skandināvi var pajokot par šiem noteikumiem, tāpēc, ka tie individuālismu uzskata par noziegumu, bet “Jantes likums” tiek tiešām palīdz veidot saliedētu un draudzīgu sabiedrību. Tieši ar šī likuma palīdzību, autori skaidro, neparasto Islandes noturību pret ekonomisko sabrukumu un ļauj tai ierindoties, otrajā, godpilnajā vietā reitingā par vislaimīgākajām valstīm. Islandē dzīvo rekordliels cilvēku skaits, uz kuriem var paļauties grūtā brīdī.

Zinātnieku atskaitē ir sadaļa, kurā tiek pasvītrots tas, cik ļoti svarīgi ir savstarpējās izpalīdzēšanas principi, savstarpējās attiecības un kopīga sadarbība (šajā gadījumā tiek domāts par kopējo piedalīšanos sabiedrībai nozīmīgos pasākumos) laimīgas sabiedrības veidošanā. Cilvēki ir daudz laimīgāki, kad jūt savu nozīmīgumu un aicinājumu sociālajā vidē, iespējams caur grupām, pie kurām viņi pieder. Skandināvijā, augstā līmenī, atrodas abi šie rādītāji.

Vislaimīgākās valstis ir tās, kurās cilvēki sevi uzskata par svarīgu posmu savas valsts dzīvē. To var attiecināt uz Šveici, jo šajā valstī pilsoņi ņem aktīvu dalību valsts dzīvē, demokrātija palīdz izveidot sabiedrībā abpusēju uzticēšanos, kura ir ļoti svarīgs, sociālā kapitāla, komponents. Cilvēki, lielā mērā ir gatavi maksāt nodokļus, viņiem ir mazāka nosliece uz korupciju, viņiem ir plašas sociālās aizsargātības sistēmas.

Viens no secinājumiem, kuru ir izdarījuši pētnieki – pasaules valstīm vajag vairāk rūpēties par savas personīgās sociālās sistēmas izveidošanu, bet nevis censties izmantot svešus noteikumus, kuri veiksmīgi kaut kur jau darbojas.

Vai jūs zināt, ka Eiropas teritorijā ir izvietojušās gandrīz 50 valstis? Eiropa parasti tiek iedalīta Ziemeļu, Dienvidu, Austrumu, Rietumu un Centrālajā Eiropā, kaut gan jāsaka, ka tie vairāk ir politiskie sadalījumi, nevis ģeogrāfiskie. Daļu Eiropas aizņem pussalas.

Par to, ka Eiropai ir sena vēsture un kultūra, liecina zīmējumi uz alu sienām.

Mūsdienās, ļoti daudzi, izvēlās savu atvaļinājumu pavadīt Eiropā, tāpēc, ka te var sastādīt ļoti piesātinātu atpūtas programmu, gan ziemā, gan vasarā, uzzināt daudzu tautu vēsturi un ikdienu, nogaršot citu tautu nacionālās virtuves ēdienus.

Eiropā ir ļoti daudz skaistu un interesantu vietu, kuras atrodas dažādās valstīs. Piemēram, slavenais operas teātris un Karlscirhes baznīca Vīnē, Big – Ben tornis Anglijā u. t. t. Starp pilsētām, bieži vien, tiek izceltas Parīze un Strasbūra Francijā, Vecā un Jaunā pilsēta Prāgā, Londona u. d. c.

Eiropa ir bagāta ar dažādu tautu kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, mūsdienīgām celtnēm, kuras ir vērts apskatīties.

Eiropu apskalo Atlantijas, Ziemeļu Ledus Okeāns. Kontinenta teritorijā atrodas daudz kūrortu, no tiem visvairāk pazīstamie atrodas Bulgārijā, Francijā, Melngalvē, Spānijā, Grieķijā un Horvātijā.

Neaizmirstamu laiku, jūs varat pavadīt arī slēpošanas kūrortos – Austrijā, Šveicē, Polijā un Slovēnijā.

Daudz interesantu faktu par Eiropu var redzēt un izlasīt gan internetā, gan redzēt un dzirdēt pa televizoru, bet nekas nespēs jums aizstāt tās sajūtas, kuras jūs varat izbaudīt, dodoties ceļojumā uz Eiropu.

Vīnogulājs Portugālē, tieši tāpat, kā daudzās citās valstīs, simbolizē pārticību, veselību un ģimeniskumu. Tāpēc šajā valstī, Jaungada naktī, ir izveidojies interesants paradums, tad, kad sit pulkstenis, vajag iedomāties vēlēšanos un apēst vienu vīnogu, kopā 12 sitieni un 12 vēlēšanās.

Spānijas karogs tiek uzskatīts par korridas simbolu. Sarkanā krāsa simbolizē izlietās asinis, bet dzeltenā – smiltis. Starp citu, sarkanā krāsā vēršus nekaitina, jo viņi nav spējīgi atšķirt krāsas, bet auduma vicināšana deguna priekšā tos izved no pacietības.

Francijas galvaspilsēta ir slavena ne tikai ar saviem muzejiem, katedrālēm un Eifeļa torni, bet arī ar Parīzes katakombām. Šīs katakombas ir 187 – 300 km garas un tajās ir apglabāti aptuveni 6 miljoni cilvēku. Mūsdienās tūristiem ir atvērti 2km pazemes ejas.

Islandē ir ļoti daudz geizeru, tāpēc valsts ieņem 1. vietu citu valstu vidū.

Itālijā atrodas vislielākais Eiropas vulkāns – Etna. Tas joprojām darbojas, tā augstums ir 3340 metru un tas atrodas Sicīlijas salā.

Norvēģi ir patriotiska tauta. Daudziem no viņiem pie mājas ir masts ar uzvilktu nacionālo karogu. Tad, kas saimnieks ir mājās, karogs ir pacelts, tad, kad saimnieka nav mājās – karogs ir nolaists.

Zviedrijas iedzīvotāji uzskata sevi par ļoti lieliem kafijas cienītājiem. Viens cilvēks, gada laikā izdzer aptuveni 14 kg kafijas, vidēji tas ir 9 krūzes dienā.

Šveice ir līdere dzimumu vienlīdzības jomā. Pārim, sakarā ar bērna piedzimšanu, tiek piešķirtas 480 dienas apmaksāta atvaļinājuma. Šis laiks var tik sadalīts vecāku vidū., tāpēc šajā valstī nepārsteidz nevienu vīrietis, kurš pastaigājas ar bērnu.

Holande un dzirnavas – ir nedalāmas. Šajā valstī ir aptuveni 1180 dzirnavu.

Beļģijas automaģistrāles nakts laikā ir tik labi apgaismotas, ka tā ir iespējams redzēt pat no kosmosa.

Ja jūs visu mūžu esat sapņojis nokļūt pasakainā ballē, tad jums jādodas uz Austriju. Labāk to darīt janvārī vai februārī, jo šajā laikā tur valda baļļu sezona.